Evitas liecība par brīvprātīgo darbu

Mani sauc Evita Solorsano-Rohasa un es esmu četru bērnu mamma. Mans ceļš uz nodibinājumu “Caritas Latvija” sākās 2021.gada septembrī, kad baznīcā, kurā kristīju savus bērnus un nokristījos pati, pie ziņojuma dēļa ieraudzīju afišu ar aicinājumu veikt brīvprātīgo darbu. 2021.gada 4. oktobrī noslēdzu līgumu.

Jau 2021.g. 12. oktobrī uzsāku darbošanos – kopā ar senioriem Rīgas sociālajos aprūpes centros pavadot sporta dienu. Tad, oktobra nogalē, sāku darbību Rīgas pašvaldības bērnu un jauniešu centros. Ar bērniem kopā sagaidījām 18. novembri; gatavojām picu un ābolmaizes.

Rīgas “Ģimenes atbalsta centrā”, tika uzņemta jauna māmiņa ar tikai trīs nedēļas vecu zīdaini. 26. novembrī jau biju tur. Jaunā māmiņa bija ar psiholoģiska rakstura problēmām un atkarībām. Viņa nespēja izveidot kontaktu ar jaundzimušo. Biju cerību pilna, kad krīzes centra audzinātājas teica, ka pēc maniem apciemojumiem mamma sākusi ņemt mazuli rokās, pieiet, kad viņš raud, kā arī kopā iziet pastaigā. Šobrīd ģimenes krīzes centrs man palicis ļoti tuvs. Aizbraucu, kad vien varu. Spilgti man atmiņā palicis 3. decembris, kad kādu citu māmiņu kopā ar 10 mēnešus vecu mazulīti pārvedu uz krīzes centru. Nekad neaizmirsīšu apstākļus, kādos viņi bija dzīvojuši… Bija labi apzināties, ka tā mamma ar mazo bērnu nu būs siltumā, drošībā. Un es biju mazais ķēdes posms uz palīdzības saņemšanu.

Katru reizi, kad atgriezos mājās no brīvprātīgā “darba”, mani bērni uzdeva jautājumus. Es viņiem izskaidroju, ko daru un kā mēs vēl varam palīdzēt līdzcilvēkiem. Pirmais vislielāko interesi par to, kā arī viņš varētu iesaistīties brīvprātīgo kustībā, izrādīja mans vidējais dēls Daniels. Sazinājos ar “Caritas Latvija”, saplānojām, ka viņš var veidot dzimšanas dienu apsveikuma kartītes aprūpes centru senioriem.

2022. gada februāra sākumā sāku regulāri apciemot bērniņus Rīgas pašvaldības bērnu un jauniešu centru struktūrvienībā “Ziemeļi”. Palīdzēju gan nepilngadīgajai māmiņai ar mazulīti, gan jauki pavadīju laiku rotaļās, spēlēs, grāmatu lasīšanā un kopīgā ēst gatavošanā ar vēl pieciem bērniem. Sākumā braucu divas reizes nedēļā, bet, kad kļuva grūtāk braucienus savienot ar grūtniecības pēdējiem mēnešiem, tad nedaudz retāk. Šie bērni man kļuva kā otra ģimene. Lai arī aprīlī pārtraucu savus apciemojumus, jo 20.maijā sagaidīju savu dēliņu Artūru, šie bērni ir ieslēgti manā sirdī.

Augustā apciemoju “Ģimenes atbalsta centru”. Bet augusta beigās ar abiem vecākajiem dēliem devāmies uz bēgļu patversmi, lai šķirotu saziedotos apģērbus un apavus. Sarunājām, un 1. septembrī sašķirojām un atvedām arī manu bērnu apģērbu.

Oktobra sākumā mūs apciemoja mana vīra mamma no Peru, tā rādās ideja par ceļojumu stāstu par Latīņameriku. Sagatavoju prezentāciju un 5.oktobrī RSAC “Stella Maris”, pie kafijas tases ar kūku un augļiem, stāstījām un rādījām bildes un filmiņas par visiem maniem ceļojumiem uz Peru – Limu.

18. oktobrī saplānoju ekskursiju deviņpadsmit Rīgas SAC Gaiļezera klientiem pie manis uz Carnikavu, lai kopā priecātos par Zelta rudeni. Baudījām nēģus Carnikavas nēģu ražotnē, apciemojām novadpētniecības muzeju un pasākumu noslēdzām piknikā Gaujas malā. Gan seniori aizbrauca ar gandarījumu, gan mani dēli teica, ka tagad viņiem tā labi sirsniņā.

6. novembra Bāreņu svētdiena izvērtās man un manai ģimenei par lielu un nozīmīgu pasākumu! Lai noorganizētu bērniem svētkus, iesaistīju vīra draugus, kā arī animatoru no Ādažiem. Jau 4.novembra vakarā ar bērniem un citiem “Caritas Latvija” brīvprātīgajiem, saiņojām dāvaniņas Rīgas bērnu namu bērniem. Paši svētki bija vienreizēji! Katru no bērniem man gribējās apmīļot un pateikt, ka viņi nav vieni!

Mājup braucot ar Danielu, dēls man pateica paldies, ka sarīkoju bērniem ballīti un, ka palīdzu viņiem, un to, ka viņš vienmēr gribētu man palīdzēt brīvprātīgajos “darbos”. Pēc šādiem vārdiem sapratu, ka tiešām daru ko pareizi bērnu audzināšanā.

Kopumā ar nodibinājuma “Caritas Latvija” atbalstu, esmu veikusi daudzas brīvprātīgā darba stundas. Tomēr man vairāk gribētos teikt, ka šajā laika periodā esmu saņēmusi sirds siltumu, mīlestību, gandarījumu, kā arī dārgāko, ko cilvēks cilvēkam var dot – kopīgi pavadītu laiku.

Kopš darbojos kā brīvprātīgā, es pati esmu augusi, mācījusies, centusies saprast situācijas un pieņemt lietas, ko nevaru mainīt.  Esmu pateicīga Dievam, ka Viņš man devis šādu iespēju – palīdzēt.

Paldies manai ģimenei par atbalstu un iesaistīšanos kā brīvprātīgajiem kopā ar mani!